Raksti ➡ Gaisma un tumsa manā dzīvē

Kad biju mazs, man svarīga bija uzmanība un saiknes ar tuvajiem. Vienā brīdī sapratu, ka izturoties "slikti", šīs saiknes pazūd. Un nolēmu, ka izturēšos "labi". Sāku nospiest pusi, kas citiem nepatika. Tas bija sākums. Pēc dažiem gadiem sāku just ļaunumu sevī. Lielu tumsu. Jutu tādu kā mošķi un visus ļaunos nodomus. Man no tās bija bail. Un vēl vairāk bail, ka tā mani pārņems un nodarīšu pāri kādam citam. Daudz cīnījos ar to. Toreiz es daudz nesapratu, kas manī notiek. Bet neviens arī nevarēja to pastāstīt. Atceros reiz, mazā vecumā, nolēmu, ka drīzāk izdarīšu pašnāvību nekā pieļaušu, ka šī tumsa mani pārņem. Tā es uzstādīju savu programmu. Ļoti nozīmīgs mirklis, ko tad vēl nesapratu. Pagāja laiks un es sāku iet skolā. Sāku iet cilvēkos. Un tur sākās problēmas. Es biju empāts jau maziņš. Un es sajutu tumsu apkārtējos. Tā ir gandrīz katrā. Un skolā tas daudz izpaudās. Un tiklīdz es to sajutu citos, tumsa manī, ko biju nospiedis, pamodās. Un tiklīdz tā pamodās, iestrādājās programma. Es pats to neapzinājos, bet es milzīgu spēku patērēju, lai ar šo tumsu cīnītos. Un atkal to noslāpētu. Tas ļoti smagi un sāpīgi. Tas, ko es apzinājos ir - tiklīdz kā atrodos ap citiem cilvēkiem, man paliek slikti, sajūta, ka mirstu un enerģija milzīgā straumē aiztek projām. Viss, ko es gribēju ir būt viens. Lai visi mani liek mierā. Daži mēģināja ar mani draudzēties, bet es to nespēju. Man vajadzēja būt vienatnē. Bet es nevarēju būt vienatnē. Es jutu šo tumsu citos. Jutu to sevī. Un jutu, kā visa mana dzīvība aizplūst prom un palieku slimāks un slimāks. Skolas laikā man nebija draugu. Un bija daudz sāpes. Tā tas turpinājās daudz gadus.

Interesanti bija tas, ka gāju pie ārstiem, neviens nevarēja neko pateikt, teica dzert tabletes. Es daudz strādāju ar sevi. Bet es vairs nespēju izprast šo iemeslu, šo cēloni. Es daudz centos to pārprogrammēt. Bet tas nebija iespējams. Es biju izveidojis programmu, aizslēdzis tai priekšā durvis un atslēgu aizmetis.

Vienā brīdī es sapratu cēloni - tumsa manī un tas, ka to visu laiku apspiežu. Un tad sākās man dzīvē daudz pārvērtības. Es sāku iet uz karate. Meklēju veidus, kā es varētu izpaust agresiju veselīgā veidā. Es nokrāsoju matus melnus, kļuvu par gotu. Daudz dumpojos. Aizbraucu uz gadu prom no visiem, ko pazinu. 200km no Rīgas, manas dzimtenes. Man vajadzēja būt vienam. Klausījos smagu mūziku. Man vajadzēja atjaunot saikni ar tumšo Andri. Bet es to nevarēju izdarīt caur sevi. Es nevarēju sev atļaut nonākt tik zemā slānī, kur tumšais Andris atradās. Mana programma to liedza. Un es tur nevarēju neko izdarīt. Tādēļ es meklēju cilvēkus, kuri atradās depresijā. Kuri dzīvoja lielās sāpēs. Un iepazīstot viņus, viņu pasaules un palīdzot viņiem, es pamazām spēju iepazīt vairāk sevi. Es mēģināju daudz metodes pēc kārtas. Atceros vienu - nopirku divus gredzenus baltu un melnu. Kad man rokā bija baltais, es sevi asociēju ar labo Andri. Kad melnais, asociēju ar ļauno Andri. Tas man palīdzēja prātā pārslēgties un ļaut tumsai izpausties veidā, kas neietekmētu kaitīgi manu dzīvi un attiecības. Es daudz rakstīju un zīmēju tumšās domas. Meklēju visus veidus, kā atjaunot saikni. Jo tikai, tad es spētu tikt klāt pie programmas, ko izveidoju un to mainīt.

Vēl varētu rakstīt un rakstīt. Tas bija ļoti ilgs un smags ceļš, bet man izdevās. Tagad gaišais Andris ir harmonijā ar tumšo Andri. Un tagad man vairs nav bail no tumsas. Ne sevī, ne citos, ne pasaulē. Es varu staigāt pa tumšiem slāņiem un ļaut, lai šī tumsa mani apņem. Lai cenšas atņemt man visu labo. Un viss ir kārtībā. Tā ir mana izvēle, ko darīt un ko ne. Kamēr nav cīņas, šai tumsai nav nekādas varas un ietekmes manā dzīvē un attiecībās ar citiem cilvēkiem. Un es zinu, kā no šī slāņa iziet. Un, kopš es pieņēmu šo tumsu sevī un pasaulē kā vērtīgu un neatņemamu daļu no visuma, sāka notikt interesanta lieta. Tumsa mani sāka apmeklēt arvien mazāk un mazāk. Jau ilgu laiku tumši cilvēki no manis izvairās. Viņiem nav ko pie manis darīt. Tāpat arī visa dzīve sāka notikt gaišākā slānī. Un esmu iemācījies izveidot savienojumus ar visdažādākajiem cilvēkiem.

Ja pazūd alkas pēc gaismas un bailes no tumsas, diapazons, kurā cilvēks spēj mainīt slāņus kļūst daudz lielāks. Un man ir prieks iepazīt jaunas virsotnes un arī dziļas lejas. Tā bija ļoti smaga dzīves pieredze. Bet vērtīga. Un tā ļāva man kļūt par cilvēku, kas esmu tagad. Paldies.

Andris Ciekurs

 

Autorizēties ar E-pastu

E-pasts:
Parole:


Vēl nav konts? Reģistrējies šeit.
Aizmirsi paroli?

Atslēgt arhīva ierakstu

Norādi atslēgas kodu. Šis kods ir pieejams pasākuma dalībniekiem, kā arī to saņem cilvēki, kas veic apmaksu par video (skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu):
Kods:

Atjaunot paroli

Tika izveidota jauna parole un tā tika nosūtīta uz norādīto e-pastu.

Atjaunot paroli

Norādi savu e-pastu:


Atjaunot paroli

Tika izveidota jauna parole un tā tika nosūtīta uz norādīto e-pastu.

Reģistrēties

E-pasts*:
Parole*:
Parole vēlreiz*:
 
Pilns vārds*:
Dzimšanas datums*:
Dzimums*:
Piekrītu saņemt jaunumus uz e-pastu.
Piekrītu lietošanas noteikumiem.
 
Dati tiek apstrādāti...